“Getliņi EKO” sāk raudzīties ūdeņraža un biometāna ražošanas virzienā. Pēdējo gadu laikā aizvien vairāk uzņēmums izglīto sabiedrību par to kā samazināt atkritumus un tos pēc iespējas vairāk šķirot. Kā izeju no poligona kapacitātes izsmelšanas tuvāko gadu laikā, uzņēmuma vadība saredz atkritumu dedzināšanu jeb reģenerāciju. Vairāk stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns.
“Getliņi EKO” apsaimnieko Latvijā lielāko poligonu “Getliņi”, kurā nonāk puse no visiem iedzīvotāju nešķirotajiem sadzīves atkritumiem. Kādi ir galvenie poligona darbības virzieni?
Vēl nesen uzņēmuma darbības virzieni bija trīs, bet pēdējos gados ir izveidojies jauns virziens, kas ir tikpat svarīgs vai pat svarīgāks par pārējiem.
Mūsu pamatnodarbe ir atkritumi, BIO atkritumu pārstrāde un gāzes iegūšana.
Otrs virziens ir enerģētika, ar kuru nodarbojamies jau 22 gadus. Iegūstam gāzi, kas rodas atkritumu pārstrādes procesā, un energoblokā transformējam to elektrībā un siltumā.
Tā kā mums ir pašiem sava elektrība, ražojam blakus produktu – siltumu. Līdz ar to ir izveidojies trešais virziens – vairāk nekā desmit gadus audzējam gurķus un tomātus. Šis nav gluži vienkārši. Sistemātiski ir problēmas ar Konkurences padomi, jo tiek uzskatīts, ka pašvaldības uzņēmumam nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, kuru var veikt privātie uzņēmēji.
Jaunākais virziens ir sabiedrības izglītošana. Esmu pateicīgs valdībai un Saeimai, ka ir noteikts procents no attiecināmām izmaksām, ko mēs drīkstam izmantot šim mērķim. Šī nozare neko nepelna, bet ļauj mainīt iedzīvotāju domāšanu un paradumus. Šī brīža ieguldījumi pēc gadiem nesīs jūtamu rezultātu un redzam to jau tagad – gadu no gada iedzīvotāji ir zinošāki.
Tiek runāts, ka poligona 90 hektāru kapacitāte tiks izsmelta aptuveni piecu gadu laikā. Kādi inovatīvi risinājumi tiek apspriesti nākotnes perspektīvā?
Tā ir taisnība. Ja runājam par klasisko poligona funkciju – atkritumu noglabāšanu, tad mēs diemžēl esam spiesti attīrīt veco poligona daļu, lai atbrīvotu vietu jaunu atkritumu plūsmai. Tā ir nopietna situācija. Tuvākos padsmit gadus rīdzinieki var būt mierīgi, bet jāsaprot, ka poligona ietilpība ir un būs ierobežota.
Lai risinātu šo situāciju, nav nepieciešams izgudrot riteni no jauna un nav nepieciešamas inovācijas. Ir nepieciešama valstiskā līmenī atkritumu dedzināšana jeb reģenerācija. Tas ļautu “Getliņiem” dzīvot tagad, rīt un aizparīt – vairākās paaudzēs iedzīvotāji varētu neraizēties par šo problēmu.
Kādi ir atkritumu dedzināšanas procesa ieviešanas šķēršļi?
Šķērslis ir cilvēku domāšanā.
Valsts un arī reģionālais plāns paredz reģenerāciju. Gan no tehnoloģiju, gan no finanšu viedokļa tur problēmu nav. Problēma slēpjas tajā, ka atkritumu dedzināšana iedzīvotājiem asociējas ar seniem Jāņu ugunskuriem, kuros dedzināja riepas. Lai gan tas tā nav!
Eiropā strādā vairāk nekā 500 reģenerācijas iekārtas, valstis novērtē iespēju no atkritumiem iegūt siltumu un elektrību, kas sniedz tām enerģētisko neatkarību. Tas ir resurss, kuru var pārvērst precē.
Diemžēl mūsu cilvēkiem ir vispārīgs redzējums, ka šīs tehnoloģijas nes lielu negatīvu ietekmi uz vidi. Būtībā viņi nav pret procesu kā tādu, viņi ir pret to, ka tas notiek viņu mājas tuvumā.
Ja mēs līdz tam tomēr nonāksim, to realizēs privātie investori, kuri ir paziņojuši savu vēlmi. Ne pašvaldības, ne valsts budžetu tas neskars – ietekme uz nodokļu maksātāju naudu ir pielīdzināma nullei. Toties ieguvums būtu – lētāks siltums un elektrība, ko iegūst no atkritumiem jeb nevajadzīgas matērijas.
Atkritumu pārstrādes laikā rodas gāze, kuru dedzinot iegūstat elektroenerģiju un siltumenerģiju. Vai poligona gāzes izmantošanai ir vēl citas alternatīvas?
Eiropa pašlaik nefinansē procesu, kura rezultātā iegūst siltumu un elektrību. Bet, ja mēs gala produktā, pārstrādājot gāzi, varam iegūt ūdeņradi, biometānu vai sintētisko gāzi, Eiropa to atbalsta.
Šobrīd strādājam pie projekta ieviešanas ūdeņraža ražošanai. Pirmais etaps ir bijis veiksmīgs. Vērsāmies Eiropas Komisijā un saņēmām pirmo Eiropas fonda finansējumu tehniski ekonomisko pamatojumu izstrādei, kuru šogad noslēgsim.
Otrais etaps būs realizēt teoriju dzīvē. Ja viss ritēs pēc plāna, ūdeņraža ražošanu uzsāksim pēc pieciem gadiem. Valstīm, kas iegulda ūdeņraža tehnoloģijās un ražošanā, ir iespēja samazināt atkarību no naftas importiem, uzlabojot enerģētisko neatkarību un drošību. Salīdzinājumā ar dažiem citiem enerģijas uzglabāšanas risinājumiem, ūdeņradi var uzglabāt ilgāku laiku bez būtiskiem zaudējumiem, kas ir būtiski sezonālu enerģijas krājumu nodrošināšanai.
Kāds ir tālākais zaļās enerģijas ražošanas attīstības plāns un ieceres?
Sistēma, kuru šobrīd realizējam – savācam biogāzi un pārstrādājam to, sadedzinot elektrībā un siltumā – ir vairāk nekā 20 gadus veca. Energobloks ir gan morāli, gan fiziski novecojis. Līdz ar to aktuāls ir jautājums, ko mums darīt tālāk. Varianti ir divi – atjaunot šo ceļu, kurā gājām, vai domāt, ko jaunu.
Jauns virziens būtu, ja atsakāmies no elektrības un siltuma ražošanas, un mūsu produktu biogāzi attīrām un bagātinām līdz dabas gāzes līmenim. “Getliņiem” ir pieslēgums pie Latvijas gāzes sadales sistēmas, līdz ar to mēs varam ražot biometānu, kas ir pielīdzināms dabas gāzei, un dot to kopīgajā sistēmā. Biržas svārstības dabas gāzei nav tik lielas kā elektrībai, un tās ir vienkāršāk prognozēt. Pluss ir zaļā komponente jeb atjaunojamais resurss.
Mēs šobrīd uzstādām saules paneļus. Atkritumu kalna novietojums pret sauli ir piemērots un arī citi apstākļi ir labvēlīgi saules parka izveidei. Būtu grēks to nedarīt, jo tā ir zaļa enerģija. Ar saražoto elektrību primāri nodrošināsim savas saimniecības darbību.
Ar poligonā ražoto enerģiju apsildāt siltumnīcas pusotra hektāra platībā, kurās tiek audzēti tomāti un gurķi. Kādas ir uzņēmuma ieceres paplašināt vai daudzveidot audzēšanu?
Esam domājuši par medicīniskās marihuānas audzēšanu farmācijas nozarei. Latvijai ir savi lielie farmācijas flagmaņi. Būtu lietderīgi, ka viss ražošanas cikls no izejvielas līdz gala produktam būtu nodrošināts Latvijā. Esam pētījuši, un ir skaidrs, ka tas būtu rentabli. Manuprāt, par to ir ļoti jādomā, bet ir viens tāds “sīkums” kā politiskā griba.
Ja valsts pieņem lēmumu, ka mēs ejam šajā virzienā, tad jau nākamajā dienā esam gatavi izraut gurķus, nolikvidēt tomātus un sākt ar to nodarboties, jo atdeve no viena kvadrātmetra būtu nesalīdzināmi lielāka. Un tomēr vēlreiz – tas ir politisks lēmums.
BIO atkritumu pārstrādes rezultātā rodas arī komposts. Kādi ir ieguvumi no tā?
Diemžēl šobrīd par kompostu to grūti nosaukt. Ir trīs kritēriji, kas jāsasniedz – noteikts gāzes apjoms no tonnas un oglekļa rādītāji, kuros mums viss atbilst. Problēma ir ar trešo – jāiegūst tehniskais komposts, kuru atgriežam tautsaimniecībā.
Līdz šim ar BIO atkritumu dalīto vākšanu veicās smagi. Ja nav kvalitatīva bioloģiskā izejviela, tad attiecīgi tāds arī ir tehniskais komposts, kuru būtu grūti atgriezt tautsaimniecībā.
Ja mums būs tīrs produkts, varam realizēt gala produktu atbilstošā kvalitātē, lai to atgrieztu mājsaimniecībām puķu, dārzeņu audzēšanai. Un tomēr atkal ir jautājums par Konkurences padomi, jo pašvaldības uzņēmums nevar iet brīvajā tirgū.
Vai veiktās kampaņas maina cilvēku paradumus atkritumu šķirošanās?
Pēdējā gada laikā esam paveikuši milzīgu darbu iedzīvotāju izglītošanā un ieradumu maiņā. Ja vēl pirms gada dalīti vāktie bioloģiskie atkritumi mēnesī bija niecīgs apjoms – zem simts tonnām, tad pašlaik vidēji mēnesī ir jau līdz diviem tūkstošiem tonnu. Tie aizvien nav griesti, bet tendence ir pozitīva. Turklāt cilvēki šķiro diezgan kvalitatīvi, piejaukumu nav daudz. Kampaņu rezultāti pārspēj manas cerības!
BIO atkritumu šķirošana cilvēkiem pārsvarā sagādā neērtības. 40% atlaide (no nešķiroto sadzīves atkritumu tarifa), ko cilvēks saņem, ja šķiro bioloģiskos atkritumus, nav pietiekama. Tas ir par maz, lai cilvēks atteiktos no savām ērtībām. Uzskatu, ka nešķirotajiem sadzīves atkritumiem jākļūst vēl dārgākiem, bet šķirotajiem atkritumiem jābūt par brīvu. Esmu pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri maksātu vairāk, jo viņiem svarīgākas ir ērtības un komforts, nevis zaļā domāšana. Jaunieši šajā jautājumā raizes nerada, grūtības ir ar vidējo paaudzi un senioriem.
Sabiedrības izglītošanas nolūkos nāksim pretī tiem, kuriem nav tādas rocības, lai atbrauktu uz ekskursiju. Gada beigās mums būs autobuss, ar kuru paši varēsim atvest un aizvest ekskursantus. Tas īpaši aktuāli būs skolām.
Daļa nešķiroto un būvniecības atkritumu netiek apglabāta, bet gan izmantota otrreizējo izejvielu ražošanai. Lūdzu pastāstiet vairāk par to, kas tiek ražots un kādam mērķim.
Otrreizējai izmantošanai un kvalitatīvai pārstrādei derīgiem atkritumiem “Getliņos” jānonāk šķirotā veidā. Ja no nešķirotajiem atkritumiem vajadzīgās frakcijas atdalām paši, to kvalitāte un otrreizēja izmantošana neatbilst vēlamajiem standartiem.
Līdz ar to vienīgais, ko darām šķirošanas rūpnīcā, visus atkritumus dalām trīs lielās frakcijās – degošā, pūstošā un inertā kā akmens, metāls, stikls.
Degošā frakcija tiek izmantota kurināmajā, ko pašlaik izmanto cementa ražošanas uzņēmums “Schwenk”. Tomēr, ja nākotnē būs reģenerācijas rūpnīca, tad visu apjomu izmantosim enerģijas ražošanā. Tā ir aptuveni trešdaļa no atkritumiem. Inertais apjoms ir līdz 10%, ko varam laist otrreizējā tirgū. No nešķirotajiem atkritumiem pārstrādājam vēl trešdaļu bioloģisko atkritumu. Viss pārējais tiek noglabāts kalnā.
Kā plānots sasniegt mērķi, lai 2035. gadā 65 % radīto sadzīves atkritumu tiktu pārstrādāti un poligonā netiktu apglabāti vairāk nekā 10% radīto sadzīves atkritumu?
To nav iespējas sasniegt, ja nevaram ieviest atkritumu dedzināšanu, jo vairāk nekā puse no atkritumiem nav pārstrādājami. Nemānīsim sevi, vienīgā iespēja ir sadedzināt un iegūt siltumu un elektrību. Citu ceļu neredzu.
Ja reģenerācija nebūs, tad 2035. gadā valsts maksās Eiropai sodus. Un Eiropai būs taisnība, jo mums vēl ir laiks to realizēt. Valsts ir uzņēmusies saistības! Lai neciestu nodokļu maksātāji, šis mērķis būtu jādeklarē kā nacionālas nozīmes projekts. Bet tas atkal ir politisks lēmums! Tas nav pašvaldības vai “Getliņu” lēmums.
Kāda ir Jūsu vīzija par “Getliņi EKO” pēc pieciem gadiem?
Ja viss ritēs pēc plāna, tad pēc pieciem gadiem mēs ražosim biometānu un ūdeņradi. Tā būs jau uzņēmuma nonākšana nākamajā līmenī!
Savus uzņēmuma mērķus mēs sasniegsim, jo tas ir mūsu pašu rokās. 2035. gada plāni tomēr nav atkarīgi tikai no mums, tas ir satraucošāks moments. Reģenerācijas procesa ieviešana būs grūta, bet tā ir neizbēgami vajadzīga!